Cik vielgi ir aizmirst lietas?

Cik grūti ir atcerēties cilvēku vārdus?

Cik grūti ir iegaumēt dzimšanas dienas un visādas jubilejas?

Kur mūsu atmiņā saglabājas visas šī informācija?

Un cik grūti ir aizmirst. Cik grūti ir palaist vaļā? Kā kuram. Ir cilvēki, kam vienalga. Un es viņus mazliet apskaužu. Kā teica Armands dziesmā par cilvēkiem-botiem, kuriem galu ir vieglāka dzīve, jo viņi nemēģina tajā saskatīt ko vairāk. Un vai dzīve ir kas vairāk?

Šī vakara dziesma:

Atcerēties telefona numurus ir noderīgi- kādreiz tāpēc, ka zvanīju no telefona automātiem. Vēlāk, gadījumos, kad telefonam beidzās baterija vai arī ārkārtas gadījumā- ir tie numuri, kurus zini no galvas.

Cik grūti ir aizmirst bijušās draudzenes telefona numuru cilvēkam, kas patur prātā svarīgākos savas dzīves skaitļus un spēj piedzēries nosaukt savu konta numuru. Cik grūti ir aizmirst uzticētas paroles, cik grūti ir aizmirst sīkumus, kurus vairs nevajadzētu atcerēties. Ik pa laikam pārskrienot prātā Džima, mammas, māsas, tuvāko draugu numuriem, kontu parolēm, serveru piekļuves kodiem un tā tālāk, neviļus prātā rosās arī kāds sen nelietots numurs. Nesen sāku, tiklīdz šie skaitļi tuvojas apziņai, reizināt divciparu vai trīsciparu skaitļus galvā. Protams, pēc tam pārbaudu ar kalkulatoru. Ja nesanāk, tad mēģinu vēlreiz ar kādu citu skaitli. Vai arī, ja prāts netiek gana nodarbināts, iegūto rezultātu reizinu ar 3 vai 7 līdz domas aizvirzās citās sliedēs. Katram savas dīvainības tā teikt. Manējā- domāt par vēl kādu gājienu šahā pēc tam, kad jau paiets. Vai arī par labāko frāzi kā nobeigt vēstuli un tad rakstīt post sciptum. Un pēc tā vēl vienu. Acīmredzot man ir grūti vienkārši kaut kādā brīdī pateikt nē, tāpēc vilcinos teikt jā pirmām kārtām. Man nepatīk pārmaiņas.

Šovakar bija vienas manas atvadas. Domāju par to, ka varētu vēl reizi, vai divas. Vai desmit. Un tad sapratu pāris lietas.

Bieži esmu dzīvojis, lai piepildītu citu cilvēku vēlmes. Lai padarītu kādu laimīgu, lai piepildītu kāda visdziļāko vēlmi. Jo saka jau, ka dodot gūtais neatņemams. Varbūt tas vienkārši ir tāds augstākās pakāpes egoisms. Un tāpēc tagad ir grūti kaut ko iesākt vai pamest- esmu viens. Kopā ar cilvēkiem, bet viens. Neskatoties uz to, es mīlu sevi, esmu apmierināts ar lietām ko daru, ko esmu sasniedzis un ko, cerams, sasniegšu. Un mīlu arī savus tuvos.

Mēs atliekam lietas, jo dzīvosim mūžīgi. Bet bieži nedomājam par sekām, it kā dzīvotu tikai līdz 21. decembrim (vai kādam citam populāram pasaules galam). Varbūt vajadzētu darīt otrādi?

Mēs sev iestāstām, ka šī būs pēdējā cigarete. Vai arī pēdējās divas. Vai arī pēdējā paciņa. Bet tā nekad nav. Jo mums nav iemesla pārstāt. Vēl nesen spriedelējām ka bieži cilvēki grib tikt glābti. Tādēļ rada sev kaut ko tādu, no kā varētu tikt glābti. Un gaidām kādu, kurš/-a mūs izglābs. Un bieži tas nostrādā. Cilvēkiem ir iemesls būt tuvumā un tev palīdzēt. Cilvēki jūtas noderīgi. Tas tuvina.

Ja būs viena, tad būs droši vien arī divas un desmit reizes. Ja atliekam kādu sarunu vienreiz, atliksim to vēlreiz un atkal- līdz piemērotam brīdim. Bet tāds nekad nepienāks. Ja kaut ko stiepsim garumā, tad, visticamāk to pārskatāmā nākotnē arī neizdarīsim.

Var jau būt, ka rītdiena būs parasta diena, bet man šķiet, ka rīt ir manas atlikušās dzīves pirmā diena. Novēlu lai arī jums kādu dienu ir tāda sajūta par rītdienu.

P.S. Atvaino, Gundar, ka mazgājot traukus nakts vidū, es tevi pamodināju.