Es gribētu, lai kāds mani kaut kur gaida.

Tas ir virsraksts, ko izvēlos pēdējai dienai epopejā par Portugāli. Tas ir vienlaikus arī Annas Gavaldas pārdomu krājuma “Je voudrais que quelqu’un m’attende quelque part” latviskais nosaukums.

Apakšvirsraksts:
Por 6. diena: kāds mani gaida mājās…

Pamodāmies, “paņēmu dušu”. Pārējie pazuduši. … Izrādās, devušies uz brokastu istabu. Brokastis franču stilā. Tālāk meklējam autobusu uz lidostu. Lidostā šķiramies. Stevenam un Radu reiss ir ātrāks… 200EUR cenu atšķirības dēļ nolēmu lidot ar vienu reisu vēlāk. Attiecīgi 2-3h lidostā. Laiks pārdomām…
Nekas nav sliktāks par laiku pārdomām, kad nav kāds tiešām būtisks jautājums, par ko domāt. Iedzēru kafiju un apēdu pēdējo paštaištanata kādā laikam ilgākā laika posmā. Jā- par paštaištanata- Portugāles nacionālais gardums. Stevens par to runāja, kopš uzzināja, ka dodamies uz Portugāli- man arī garšoja. Lai vai kā- biju pēdējajās grāmatas lapas pusēs, paklausījos mūziku, palasīju. Bet galvenokārt skatījos uz cilvēkiem. Man ir laba atmiņa uz sejām. Tas radīja vēl jo lielāku neizpratni manī, jo redzēju cilvēkus, kas reizes piecas starp geitiem staigāja abos virzienos… ar kādu 5-10 minūšu intervālu… nejauši izkaisītas daļiņas. haotiska sistēma. (tagad kārtējo reizi lasu “Dance of the photons”)
Kaut kas tur bija par to, ka ceļojums sastāv no paša ceļa un stāsta, ko stāstam atgriežoties mājās. Tāpēc arī neesot divu vienādu ceļojumu. Laikam Koelju. Neatceros.
Ceļojot ar kādu kopā viss prieks ir dubultā un visas bēdas uz pusi… Un kādam mājās pastāstot, prieks trīskāršojas, bet bēdas liekas nesvarīgas.
Ceļot vienam ir vientuļi. Tāpēc es runāju ar cilvēkiem. Un cilvēki runā ar mani. Man laikam ir tāda uzticības pilna seja. Vai arī cilvēkiem kauns neatbildēt. Lai vai kā, parasti saruna tiešām raisās. Nav jau tā, ka es runāju ar kuru katru. Notiek rūpīgs atlases process, balstīts uz cilvēka asinsgrupu, nieru skaitu un citiem vitāli svarīgiem parametriem.
Runājot ar cilvēkiem, redzu, ka skrienam cauri savai dzīvei. Nu labi- to es redzu skatoties, nevis runājot.
Runājot ar cilvēkiem, pamanu sīkās detaļas, kas liek pasmaidīt- pāris no UK, kas nopircis dzīvokli Portugāles dienvidu piekrastē, lai varētu jauki pārlaist ziemas. Pāris no Marseļas, kas dodas uzbrukumā vecpilsētām. Divi pāri no Kanādas, kas ceļo pa Eiropu. Lidostā ir citādāk- daudzi lido pa vienam. Un tomēr otrā galā parasti ir kāds, kas viņus sagaida. Tam tad arī tiek tas stāsts.
Domāju par to, kad pārcelšos uz savas dzīves stabilo daļu- vienmēr tas tiek atlikts. Laikam tad, kad nopirkšu sev rakstāmgaldu vai kādu citu mazākkustināmu mēbeli, tā būs zīme. Pagaidām nekā.
Atgriežoties pie ceļa, nonākot Parīzē jau biju sagatavojis biezāku apģērba kārtu, bet nebiju gaidījis, ka nāksies nīkt GARE de l’est divas stundas. Pēc pusotras stundas man spēcīgi paveicās, jo pēdējais buss uz manu kalnu bija tieši minūti pēc manas ierašanās pieturā. Ierados mājās un tur mani gaidīja šokolāde. No Latvijas. Ar Rīgas attēlu uz Šokopastkartes. Paldies Marikai!
Uznāca tāda sajūta, ka būtu atgriezies mājās.
Mazliet tāds romantiski tendēts noskaņojums šim ierakstam, kas dīvainā kārtā nav pat saistīts ar gaidāmo otrdienu.
Nezinu kā jūs, es mēģināšu 2dien atkal tikt pie savas jaunās aizraušanās. Pagaidām esmu jau viņas dēļ iztērējis ap 60EUR, bet vai tad mīlestībai ir cena?

Birkas: , , , ,

4 Atbildes to “Es gribētu, lai kāds mani kaut kur gaida.”

  1. Riteniic Says:

    vai viņas vārds ir klinšu kāpšana?

  2. Riteniic Says:

    bolderings jau vīrietis, tas varētu būt mans valentīns, haha

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s


%d bloggers like this: