Stāsts ir par beigu sākumu.

Šodien nokārtoju pēdējo eksāmenu. Viņš (tas) sākās jau vakar- vajadzēja pārveidot attēlu, lai tas labāk kompresētos (mazāk MB aizņemtu uz mūsu cietā diska):

Man gribējās to vairāk izbaudīt, tāpēc nesteidzīgi tam gatavojos vakar un pildīju to šodien. Līdz pat pēdējai minūtei. Kāpēc? Jo principā vairāk eksāmenu man nebūs. Protams visādas citādas pārbaudes un tamlīdzīgi. Bet tas nav tas. Nekas nevar pārspēt kārtīgu kafijas pārdozēšanu. Kārtīgu bezmiega nakti ar cilvēkiem onlainā… Spēju atrast jebkuru jaunu informāciju minūtes laikā un ātrāk, lejuplādēt, pārbaudīt, pielāgot un nokompilēt… Un beigās vienmēr pietrūkst tieši pusstunda. Tieši desmit minūtes. Lai arī cik stundas pirms tam būtu bijušas.

Pieņemot, ka esmu nokārtojis šo eksāmenu, paliek vēl tikai maģistra darbs- šeit ir kārdinājums- uzrakstīt kick-ass darbu un pēc tam vienkārši ar pirkstiem gaisā aiziet uz aizstāvēšanu. Kad komisija sāk piekasīties pie idiotiskiem terminiem, tad pateikt, ko es par to visu domāju. Kārdinoši. Skarbā patiesība ir tāda, ka noteikti klusi stāvēšu un gaidīšu līdz man izliks atzīmi. Jo pašās beigās jau nevajag visu sačakarēt, vai ne? Kāda jēga? Varbūt kaut kāda sevī saglabājusies pašcieņa…

Izskatās, ka šis eksāmens iezīmē arī mana skolas mācību procesa beigas. Droši vien būs jāsāk domāt par “Lielo cilvēku lietām”. Varbūt jāpaliek vienā valstī ilgāk par gadu… Kāpēc? Varbūt pārmaiņas pēc. Bet nu jā- īsumā- esmu darba meklējumos.

Ko lai saka- esmu priecīgs un vienlaicīgi nedaudz melanholiski noskaņots saistībā ar “Noslēdzošā eksāmena noslēdzošajā sesijā noslēgumu” (Citējot Lindu G.)

Vēl palikusi aste- maģistra darbs. Tai nu arī tagad sākšu kāpt ar lielāku joni.

Tāpat vajadzētu padomāt, kāda ir info aprite, kurai jāseko vidējam cilvēkam vulgaris.

Banku situācijas, +- Valūtu kursi un Politika (lai nav tā, ka jāmācās jauna valoda, lai varētu iepirkties)…

Rēķini (lai neizliek uz ielas)

Likumi (lai neizliek uz ielas)

Ziņas (lai zini, ka tavu māju drīz paredzēts nojaukt)

+ Ja esam informācijas laikmeta bērni, tad klāt nāk info par draugiem, kuri izklīduši pasaulē.

Rezultātā- cilvēkam paliek arvien mazāk laika uzņemt informāciju- tā paliek arvien kompleksāka. Mums vajag veidu, kā iegūt informāciju, kura nebūtu virspusēja, kurā būtu iekļauts viss nepieciešamais un kura nebūtu pretrunīga. Vajag kādu, kurš būtu izlasījis kādu labu daļu no tām visām daudzajām grāmatām un varētu labi pastāstīt, ko tas viss nozīmē. Ja mums vajadzēs tālāk dzīvē kaut ko darīt šajā jomā, nāksies arī pašiem tās grāmatas izlasīt no vāka līdz vākam. Bet līdz tam pietiek ar pasniedzēja teikto.

Ir pasniedzēji, kuri ir izlasījuši daudz labu lietu un studentiem pastāsta, ko tas viss nozīmē, kā tas dzīvē tiek pielietots un tā tālāk.

Ir pasniedzēji, kuri iedod kaudzi ar materiāliem, nolasa grāmatas tekstu no slaidiem un par to saņem naudu.

Būtībā, no tiem otrajiem jēgas nav. Diemžēl. Bet tās ir tikai manas domas un kā gan tās varētu ņemt vērā, ja šī bloga nosaukumā es pat savu vārdu neesmu pareizi uzrakstījis.

Man žēl tos jūs, kas iet uz darbu un cer, ka tas ātrāk beigsies- un tādu ir daudz. Gan jau arī man pienāks tāds brīdis, bet nezinu vai man sevis būs žēl, jo iešu uz darbu- nu tā- pieraduma pēc.

Neatliec!

Kā teica Artiņa- pasaulē nav tādas vienas lielās laimes- tā sastāv no daudzām mazām laimītēm. Un tās tad arī vajag izbaudīt… Nevajag veicināt savu nāvi, bet jāapzinās, ka tā pienāks ik vienam no mums. Daudz ko man lika/liek pārdomāt sastapšanās ar francūžu vecāko paaudzi. Mani bijušie namīpašnieki uztur divus īpašumus- vienu mazu māju un vienu lielu. Lielajā viņi dzīvo tagad, bet mazajā pārvāksies, tas no abiem, kurš paliks pēdējais.

Nerūsē!

Biju pie Gabriela uz Paskālas dzimšanas dienu. Visu vakaru dziedājām, bija ģitāra, vijole, dziesmu klade (no kurām es arī kādu daļu zināju). Tikai kādai ceturtajai daļai no mums bija zem 40. un kādai 1/3- zem 50.

Mēs brīžam ierūsējam. Laikam tāpēc, ka tā jābūt- vai arī esam pieraduši ka tā tam vajadzētu būt.

Ko es ar šo gribēju pateikt? Nezinu- varbūt rakstu ieraduma pēc…

The Reader- emocionāla mazliet par emocionālu pirms miega- rosina daudz pārdomu. Uz ko mēs esam gatavi, lai paslēptu to, ko negribam, lai kāds uzzinātu? Cik ilgi būs jāmaksā par kļūdām, ko izdarām savā dzīvē? Spēcīga filma.

Lēnām pāreju uz versiju kontroli un tagad ir tas smagais pienākums savest datus kārtībā (visas back_up versijas salikt vienā darba versijā un to palikt zem lupas… This will be fun.

Pie reizes brīvbrīdī sāku mazliet klasificēt galvā informāciju par programmatūras licensēm.  Varbūt kādam ir pieejams labs apkopojums, kas sniegtu nedaudz plašāku informāciju nekā to, kas ir wikipēdijas lapā par licenšu salīdzinājumu?

Galvenie intereses punkti:

1. Paņemot konkrētās licenses piedāvāto source kodu:
1.1. Ko mēs drīkstam mainīt un kādi avoti jānorāda;
1.2. Vai par mūsu izveidoto produktu drīkstam prasīt samaksu;
1.3. Kā šī license sadarbojas ar citām licensēm.

2. Zem kādas licenses ieteicams publicēt savu programmu izejas kodu dažādās situācijās.

Pašlaik mana mīļākā license : WTFPL

http://en.wikipedia.org/wiki/Do_What_The_Fuck_You_Want_To_Public_License

 DO WHAT THE FUCK YOU WANT TO PUBLIC LICENSE
                   Version 2, December 2004

Copyright (C) 2004 Sam Hocevar <sam@hocevar.net>

Everyone is permitted to copy and distribute verbatim or modified
copies of this license document, and changing it is allowed as long
as the name is changed.

           DO WHAT THE FUCK YOU WANT TO PUBLIC LICENSE
  TERMS AND CONDITIONS FOR COPYING, DISTRIBUTION AND MODIFICATION

 0. You just DO WHAT THE FUCK YOU WANT TO.
Acīmredzami- Francūži rullē.

At the top of the game you play by different rules.

http://www.boardofwisdom.com/mailquote.asp?msgid=398605

You can’t always get what you want
But if you try sometimes you might find
You get what you need

/Ripojošie akmeņi/

Biju vakarā iedzert alu ar Mariong un viņas draugu. Pasēdējām, papļāpājām par dzīvi… Tā neko.

Beidzu skatīties Hausu, sāku skatīties filmas…
The Holiday(2006)… Skaista salkana filma…

Nākamajā ned. nogalē braukšu ciemos pie Gabriela uz Hoste. Tagad ķeršos pie vakariņu gatavošanas un somas šūšanas… (fonā Australia (2008)) Par filmu izvēli jāpateicas Marutai- tā kā man šeit nav privāta interneta vai interneta vispār kā tāda, tad jāiztiek ar tiem krājumiem, kas man ir datorā… Piedevām izskatās ka visi Kinky krājumi uz mana HDD arī ir devušies pensijā kopā ar pēdējo HDD un tā datiem… nom nom nom… no happy pandas around…

Svētdienas vakaru nobeidzu ar ~250GB datu pārbīdīšanu no viena ārējā cietņa uz otru, fonā uz ekrāna uzliekot Cruel Intentions 1. daļu… nekas īpašs, labās filmas taupu laikam, kad nevajadzēs neko fonā…

Laikam jāpiekrīt Jāzepam par to, ka Latvijas problēma ir internets (https://plus.google.com/106774226010076781582/posts/7jowoN3sxF2). Kāda tam ir pievienotā vērtība? Cik reižu tiek refrešotas lapas, kurās ir viena un tā pati informācija? Nesen ķēros pie franču valodas zināšanu uzlabošanas- redzēs, kā sanāks… Un laikam atradu vietu, kur varēšu dejot Franču tautas dejas- ja sanāks, tad par to uzraksīšu vēlāk sīkāk…

http://www.google.com/doodles/latvian-independence-day

bet nu kas nokavēts, tas nepaspēts, bet prieks par uzzināto no tā nemazinās…

Laikam būs ko pa vakariem palasīties, ņemot vērā, ka man mājās nav interneta. Vismaz pagaidām.