Strastbūras pirmā vakara pārsteigums:

Kāds ir mana izbrīna iemesls? 34. rindiņa…

Fail

I fail. Today. Not to fail tomorrow. Hopefully.

Atrodi 3 atšķirības.

Kam ir 6 minūtes laika, lūdzu noklausīties un pateikt man, ar ko man asociējas šis skaņdarbs. Un pēc tam lūdzu pateikt kurš no abiem bija pirmais. Klausījos mūziku fonā strādājot un pēkšņi sapratu, ka kaut kas nav tā. Arī internetā 10 min meklējot neatradu nekādu oficiālu saikni.

 

Jūsu pazemīgi apjukušais,

Vairis

Walk like a ninja

Šodien pamodos stundu vēlāk nekā plānots. Toties labi izgulējos. Brokastis nācās atlikt. Autobuss aizbrauca 2 min pirms biju pieturā, tāpēc devos pa kalnu lejā. Glace mort Verglas /black ice , jebšu melnais ledus. + 45 grādu slīpuma ielas… Iemesls, kāpēc necentos panākt autobusu. Slīdēja ar visiem NorthFace ziemas zābīšiem. Mugurā soma ar ekipējumu un grāmatu par “Fotonu deju”. Un pēkšņi abas kājas pa gaisu. Bet… viena kāja nonāk pie zemes un piezemējos uz vienas kājas slīdot pa ledu. Walk like a ninja. Talk like a gran-ma. Pamošanās procedūra šorīt bija salīdzinoši raita.

Lai visiem laba diena!

Es gribētu, lai kāds mani kaut kur gaida.

Tas ir virsraksts, ko izvēlos pēdējai dienai epopejā par Portugāli. Tas ir vienlaikus arī Annas Gavaldas pārdomu krājuma “Je voudrais que quelqu’un m’attende quelque part” latviskais nosaukums.

Apakšvirsraksts:
Por 6. diena: kāds mani gaida mājās…

Pamodāmies, “paņēmu dušu”. Pārējie pazuduši. … Izrādās, devušies uz brokastu istabu. Brokastis franču stilā. Tālāk meklējam autobusu uz lidostu. Lidostā šķiramies. Stevenam un Radu reiss ir ātrāks… 200EUR cenu atšķirības dēļ nolēmu lidot ar vienu reisu vēlāk. Attiecīgi 2-3h lidostā. Laiks pārdomām…
Nekas nav sliktāks par laiku pārdomām, kad nav kāds tiešām būtisks jautājums, par ko domāt. Iedzēru kafiju un apēdu pēdējo paštaištanata kādā laikam ilgākā laika posmā. Jā- par paštaištanata- Portugāles nacionālais gardums. Stevens par to runāja, kopš uzzināja, ka dodamies uz Portugāli- man arī garšoja. Lai vai kā- biju pēdējajās grāmatas lapas pusēs, paklausījos mūziku, palasīju. Bet galvenokārt skatījos uz cilvēkiem. Man ir laba atmiņa uz sejām. Tas radīja vēl jo lielāku neizpratni manī, jo redzēju cilvēkus, kas reizes piecas starp geitiem staigāja abos virzienos… ar kādu 5-10 minūšu intervālu… nejauši izkaisītas daļiņas. haotiska sistēma. (tagad kārtējo reizi lasu “Dance of the photons”)
Kaut kas tur bija par to, ka ceļojums sastāv no paša ceļa un stāsta, ko stāstam atgriežoties mājās. Tāpēc arī neesot divu vienādu ceļojumu. Laikam Koelju. Neatceros.
Ceļojot ar kādu kopā viss prieks ir dubultā un visas bēdas uz pusi… Un kādam mājās pastāstot, prieks trīskāršojas, bet bēdas liekas nesvarīgas.
Ceļot vienam ir vientuļi. Tāpēc es runāju ar cilvēkiem. Un cilvēki runā ar mani. Man laikam ir tāda uzticības pilna seja. Vai arī cilvēkiem kauns neatbildēt. Lai vai kā, parasti saruna tiešām raisās. Nav jau tā, ka es runāju ar kuru katru. Notiek rūpīgs atlases process, balstīts uz cilvēka asinsgrupu, nieru skaitu un citiem vitāli svarīgiem parametriem.
Runājot ar cilvēkiem, redzu, ka skrienam cauri savai dzīvei. Nu labi- to es redzu skatoties, nevis runājot.
Runājot ar cilvēkiem, pamanu sīkās detaļas, kas liek pasmaidīt- pāris no UK, kas nopircis dzīvokli Portugāles dienvidu piekrastē, lai varētu jauki pārlaist ziemas. Pāris no Marseļas, kas dodas uzbrukumā vecpilsētām. Divi pāri no Kanādas, kas ceļo pa Eiropu. Lidostā ir citādāk- daudzi lido pa vienam. Un tomēr otrā galā parasti ir kāds, kas viņus sagaida. Tam tad arī tiek tas stāsts.
Domāju par to, kad pārcelšos uz savas dzīves stabilo daļu- vienmēr tas tiek atlikts. Laikam tad, kad nopirkšu sev rakstāmgaldu vai kādu citu mazākkustināmu mēbeli, tā būs zīme. Pagaidām nekā.
Atgriežoties pie ceļa, nonākot Parīzē jau biju sagatavojis biezāku apģērba kārtu, bet nebiju gaidījis, ka nāksies nīkt GARE de l’est divas stundas. Pēc pusotras stundas man spēcīgi paveicās, jo pēdējais buss uz manu kalnu bija tieši minūti pēc manas ierašanās pieturā. Ierados mājās un tur mani gaidīja šokolāde. No Latvijas. Ar Rīgas attēlu uz Šokopastkartes. Paldies Marikai!
Uznāca tāda sajūta, ka būtu atgriezies mājās.
Mazliet tāds romantiski tendēts noskaņojums šim ierakstam, kas dīvainā kārtā nav pat saistīts ar gaidāmo otrdienu.
Nezinu kā jūs, es mēģināšu 2dien atkal tikt pie savas jaunās aizraušanās. Pagaidām esmu jau viņas dēļ iztērējis ap 60EUR, bet vai tad mīlestībai ir cena?

Por 5. diena: atpakaļ pa pēdām un mazliet nost no kursa

Pamodāmies agri. Brokastis paēdām kaut kur. Aizdevāmies uz pēdējām pāris sesijām un Konferences noslēgumu. Runāja džeks ar 100+ publikācijām aiz muguras… spēcīgi… bet nu ir arī savi mīnusi šādai vēstures gaitai.. lai vai kā, pusdienlaikā devāmies visi 4 uz Faro. Izstaigājām pilsētas centru, pafotografējām stārķus (kas starp citu tur bija lielā skaitā- nez vai viņi tur ziemo vai arī vienkārši tranzītā)… Atradām vietu, kur paēst, beigās izrādījās, ka īpašniece ir tā pati, kas vietai, kur ēdu pirmajā dienā Faro. Viņa mani viennozīmīgi atcerējās… Tālāk Vilciens uz Lisabonu. Gundars šeit dodas savās gaitās un paliekam 3. Tieši 3. Un ir 3 stundas līdz Lisabonai. Katram pa vienai stundai. Reiz 3.

Pa ceļam vilcienā Radu nodarbojas ar Matlab modeļu programmēšanu, es pabeidzu lasīt “Tiesāšanās kā ķēķis”, Steven veiksmīgi gulēja.

Lisabonā ieradāmies vēlā pēcpusdienā, iečekojāmies naktsmītnē un devāmies pilsētas izpētē. Jauka. Noteikti gribētu tur atgriezties paturpināt izpēti. Bet ne vienītī. Vakarā trāpījām restorānā ar demokrātiskām cenām. Un zaļo vīnu. Un fado dziesmām. No sākuma likās, ka dziesmas būs tikpat *** cik vīns, bet pēc pirmajām balss skaņām domas mainījās… Tā jauda, kas ir balsīs… Pēkšņi vīrietis pie ģitārveidīgā objekta, pieceļas, pieliek vienu roku pie krūtīm, izstiepj otru, izgriež krūtis un sadod pa klausītāju dvēseles stīgām. Spēcīgi. Uzstājas jaunākais- viņam laikam pirmā uzstāšanās. Var redzēt, ka nervozē. Melnā uzvalkā, baltā kreklā un tā… Vārdu sakot, negribējās iet prom. Klausījāmies, līdz palika jau nedaudz vēlāks. Parunājām mazliet ar dziedātājiem pauzes laikā un devāmies naksnīgās pastaigas turpinājumā…
Naktis ir vēsas- pie viņiem ziema ir 10-15 grādi, ko var arī mierīgi pārlaist bez īpaša papildus sildītāju sistēmas. Ne visur, bet var gadīties, tāpēc jābūt uzmanīgiem.
Nāk nakts un pie debesīm parādās zvaigznes. Lisabonā (augstuma profila dēļ) nav pat jāpaceļ galva, lai redzētu debesis…

Por 4. diena: klusums pēc vētras

Pamodāmies mazliet priekšpusdienā, paēdām brokastis un devāmies ceļā. Noklausījos daļu no CompSC PhD, kuru satiku 2dienas iepriekš, prezentācijas, savācu savu USB Flash un gatavojos pusdienām.
Tā kā Steven un Radu upurēja savas piektdienas pusdienu biļetes manai 3dienai un 4dienai, bet papildus biļetes maksāja 30EUR ēdienreize, tad Gundars palika pusdienot uz vietas, bet mēs pameklējām kaut ko turpat blakus… Ātri paēdu un steidzos atpakaļ uz Hoteli, jo mēģināju paspēt uz prezentāciju darbam par Kinect un akseleratoru izmantošanu gaitas analīzē gūžas protēžu “klientiem”. Kinect gan man ir jau mazliet noieta ēra, bet bija pietiekoši daudz pieredzes darbā ar to, ka sadūšojos uzdot arī savu pirmo jautājumu konferencē… Liekas smieklīgi, bet nav tik vienkārši saprast, vai kaut ko nesaproti tāpēc, ka tas ir neskaidrs ne tikai tev, vai arī tāpēc ka vienkārši nav tik daudz pieredzes, lai redzētu acīmredzamo…
Vēl viena keynotes. Mind – blowing again…
Vēl viena pastaiga gar Jūru. Darbi izlaboti. Viss pabeigts, paklausamies vēl šo un to no prezentācijām. Paēdam vakariņas un dodamies pa mājām. Īsais vakars. Lai tā mierīgi piektdienā. Rīt būs atkal gara diena.

Por 3. diena: final battle

Pamodos- beidzot ar nesāpošu galvu(laikam gatavošanās prezentācijai mazliet bija sadevusi pa nerviem, bet miegs palīdzēja).
Iepriekšējā dienā rakstītās piezīmēs, kur aprakstīts, ko teikt katrā slaidā, tiek ar marķieri izcelti atslēgas vārdi.
Figūras Matlabā tiek saģenerētas un viss kā nākas.
Šovs var sākties.

Drošības pēc paņēmu līdzi piezīmes. Nebiju domājis, ka tieši šis fakts tik ļoti izmainīs lietu virzību un manu turpmāko nākotni…
Mazliet panervozējot un ik pa laikam ieskatoties papīros, kur izceltās lietas pārvērtušās vien par zaļām svītrām izplūdušā burtu jūklī, saprotu, ka nav tik traki un stāstu, ko nu varu pastāstīt. Arī laikā tīri jauki iekļāvos…
Šajā vietā būšu neorģināls, netaktisks un citēšu pats sevi (skype sarakste):

[15:16:39] A N: sounds like fun
[15:17:34] Vairis: bija arī…
[15:17:38] Vairis: jautājumi ko saņēmu:
[15:18:02] Vairis: kā tiek konstruēts furjē spektra fluktuāciju modelis (easy)
[15:18:42] Vairis: kāpēc tiek pieņemts, ka 4 sekundes signāla ir stacionāras (atsauce uz citu materiālu bet neveikli paskaidrot)
[15:20:13] Vairis: kāpēc dažādi signāli tiek apstrādāti pēc viena algoritma, ja tie principā ir ļoti atšķirīgi (pēc materiāliem domas par viņu atšķirīgumu dalās, šajā gadījumā ņēmām hipotēzi par to, ka kvalitatīvā aina ir līdzīga, jo radošie elementi ir vieni un tie paši)
[15:20:33] Vairis: bija laikam vēl viens, bet nu tie ir tie, ko atceros apmēram…

Vārdu sakot- uz jautājumiem atbildēju un no Radu saņēmu piekrītošu mājienu ar galvu.

Done.

Pēc tam vēl viena pastaiga, vēl kāds Keynotes, vēl viena sesija ar Radu kā Chairman un tad mazliet atpūtāmies, jo Visi bija izdarījuši savu oficiāli darāmo…
Prieks par labi padarītu darbu. Un atmiņas par mani, kā cilvēku kurš “Will stick the notes” visiem tiem cilvēkiem no dažādiem kontinentiem, kas piedalījās mana darba sesijā…

Por 2. diena(1.feb): gatavošanās

Pamodāmies vēlāk nekā gribētos, bet nu ko tur. Ar kājām aizstaigājām no Trivoli līdz Trivoli Marina (sava stunda, ko iet)…
Tiekamies uz vietas ar Gundaru, noskaidrojam, kas ar maniem papīriem (ka drīkstēšu pats prezentēt darbu, kas kā notiek un tā…). Noskatījāmies pāris prezentācijas. Mind-blowing stuff. Pienāca Gundara kārta. Skaisti noprezentēja. No viņa un citiem centos pēc iespējas vairāk mācīties, lai zinātu, ko teikt, ko labāk neteikt, kā noformulēt atbildes un tamlīdzīgi. Paralēli tam notika aktīva paša prezentācijas gatavošana. Pēc (vai arī pirms- neatceros) Gundara prezentācijas aizstaigājām līdz molam… Pēc tam vēl šis un tas, bet principā uz pāris stundām paliku viens pie galda, kur bija elektrība, lai ieviestu kaut kādu kārtību savā prezentācijā- gan bildēs, kuras vajadzēja pārģenerēt, gan tekstā, kas attiecīgi mainījās… Kā jau vienmēr- visu daru pēdējā brīdī… atceros, ka kaut kad sen ar Juknu par šito runājām- mana taktika- pikēt līdz pēdējam brīdīm, pēc tam izgriezties, iziet no pikējuma, izlīdzināt lidojumu un visu nokārtot… šoreiz biju bīstami tuvu… pa vidam iepazinos ar PhD Computer Science studenti no Kazahstānas, kas ieradusies pārstāvēt Dānijas universitāti HealthInf sekcijā… Kamēr viņa strādā, vīrs rūpējas par mazo… Vienmēr interesanti paklausīties citu dzīves pieredzi brīžos, kad vajag nedaudz pavēdināt galvu. Vakarā parādīju savu veikumu, nācās vēl mazliet pamainīt lietas. Pēdējā kompilācija kādu stundu pirms prezentēšanas nākamajā rītā, bet tagad- ai-jā nū-nū…

Viss vienā paragrāfā, jo tā pagāja diena. Ātri un vienā lēcienā.

Amēlija un citi zvēri.

Nupat noskatījos Amēliju (kāda 3-4 reize, bet reizi gadā jau var)… Ārā jau tumšs. Kopš piekdienas “krik” jau varu pi/2 steradiānos pakustināt savu kaklu…
Skanot filmas izskaņas mūzikai, atvēru logu, paraudzījos uz Nancy. Skaista naktī. Bet zinu, cik skaistas var būt pilsētas naktī, kad esi iemīlējies- tā jau ir cita līga… Lai vai kā, sajutu vēso gaisu, paraudzījos uz Nancy no pakalnes, ieraudzīju kaimiņus, kas spēlē kaut ko ļoti līdzīgu mūsdienu Mario un stāvu augstāk ģimeni, kas klāj vakariņu galdu. Ieraudzīju siltā gaisa mākoni, ko radīja mana nopūta, apsēdos un uzrakstīju šo. Nedēļas nogale būs tūlīt beigusies un ar nākamo elpas vilcienu varēšu skriet cauri nākamajai nedēļai.