Ik pa laikam nākas aizdomāties- kāda jēga no pasniedzēja? Paši taču lieli, paši taču varam visu izlasīt un saprast. Ja nevaram, tad varbūt nav jēgas mācīties. Varam izlasīt 10 grāmatas un būt spici. Bet tas prasa laiku. Kura mūsdienu sabiedrībā nav. Pagātnē cilvēkiem teorētiski bija vairāk laika. Ne jau tā, ka Zeme lēnāk rotēja ap sauli… Bet pagātnē bija citas problēmas- nebija pieejamas info par to un šito. Tagad tas viss ir. Bet ir par daudz. Paņemiet jebkuru tēmu (izņemot kaut kādu tiešām tiešām specifisku gadījumu). Cik daudz grāmatu pasaulē par to ir? Kādreiz nebija izvēles- ņem to, kas pieejams un priecājies. Tagad visādi IsoMednieki un PirātuLīči, Amazones un EPirkumi. Dabūt var visu, vajag zināt, kur meklēt un varbūt vēl kādus cilvēkus pazīt… Attiecīgi grāmatu būs simtiem. Labākajā gadījumā desmitiem…
Tāpat vajadzētu padomāt, kāda ir info aprite, kurai jāseko vidējam cilvēkam vulgaris.
Banku situācijas, +- Valūtu kursi un Politika (lai nav tā, ka jāmācās jauna valoda, lai varētu iepirkties)…
Rēķini (lai neizliek uz ielas)
Likumi (lai neizliek uz ielas)
Ziņas (lai zini, ka tavu māju drīz paredzēts nojaukt)
+ Ja esam informācijas laikmeta bērni, tad klāt nāk info par draugiem, kuri izklīduši pasaulē.
Rezultātā- cilvēkam paliek arvien mazāk laika uzņemt informāciju- tā paliek arvien kompleksāka. Mums vajag veidu, kā iegūt informāciju, kura nebūtu virspusēja, kurā būtu iekļauts viss nepieciešamais un kura nebūtu pretrunīga. Vajag kādu, kurš būtu izlasījis kādu labu daļu no tām visām daudzajām grāmatām un varētu labi pastāstīt, ko tas viss nozīmē. Ja mums vajadzēs tālāk dzīvē kaut ko darīt šajā jomā, nāksies arī pašiem tās grāmatas izlasīt no vāka līdz vākam. Bet līdz tam pietiek ar pasniedzēja teikto.
Ir pasniedzēji, kuri ir izlasījuši daudz labu lietu un studentiem pastāsta, ko tas viss nozīmē, kā tas dzīvē tiek pielietots un tā tālāk.
Ir pasniedzēji, kuri iedod kaudzi ar materiāliem, nolasa grāmatas tekstu no slaidiem un par to saņem naudu.
Būtībā, no tiem otrajiem jēgas nav. Diemžēl. Bet tās ir tikai manas domas un kā gan tās varētu ņemt vērā, ja šī bloga nosaukumā es pat savu vārdu neesmu pareizi uzrakstījis.
Janvāris 24, 2012 plkst. 3:40 pēcpusdienā |
Otros savā ziņā var uztvert kā literatūras sarakstu (kas nav tas glaimojošākais apzīmējums – dzīvam cilvēkam būtu jāspēj dot vairāk). Pasaulē, kurā, kā Tu rakstīji, ir tik daudz informācijas, ir grūti saprast, kas ir labs un kas ne, vajag filtru. Tāpēc arī šādi pasniedzēji noder, jo novelk vismaz kaut kādas robežas milzīgajā informācijas plūsmā – proti iesaka noteiktas grāmatas, kurām vajadzētu būt labākajām un visaptverošākajām.
Es nesaku, ka viņi ir labi. Bet, lai sāktu par kādu tēmu savu informācijas filtru būvēt no nulles, noder arī viņi.
Janvāris 24, 2012 plkst. 5:15 pēcpusdienā |
pilnīgi piekrītu (čau, Vairi
)
Turklāt pie “otrā tipa” pasniedzējiem eksāmenus nokārtot ir grūtāk, jo nav skaidrs, ko viņi grib.